Nothing special

Tad nu tā, uzcepu pati savu superstilīgo blogu, jo sapratu, ka brīžiem vajag vietiņu, kur izteikties par lietām, kas sasāpējušas, vai par kurām vienkārši nav iespējams klusēt, un twitterī dažreiz ar 140 simboliem tomēr ir krietni par maz. Teiksim, šodien pat varu padalīties ar saviem iespaidiem par, nu, nezinu cik jauno, bet katrā ziņā priekš manis svaigo brīnumu Onlychat.com. Tātad, nezinādama neko par tā mērķauditoriju, devos to pati izmēģināt, par cik nekā prātīgāka tajā brīdī darāma tāpat nebija. Nepagāja ilgs laiks, līdz man atrada pašai savu svešinieku, ar ko runāties, bet diemžēl saruna nebija pārāk ilga, varētu pat teikt, ka tā bija visnotaļ nejēdzīga:Naivi cerēju, ka šādi būs tikai vienu reizi, lai ar šādu pašu, khmm, atraidījumu saskartos vēl un vēl un vēl. Brīdī, kad gandrīz jau biju atmetusi cerību parunāt ar kaut vienu cilvēku, kas v vietā neizmantotu w, mani sapāroja ar visnotaļ interesantu puisi, kurš, man par lielu pārsteigumu, izmantoja garumzīmes, un visādi citādi bija patīkams sarunu biedrs. Abi nopriecājāmies par to, ka tomēr, TOMĒR vēl ir iespējams atrast sakarīgus sarunu biedrus, apmainījāmies ar Skype nikiem un turpinājām sarunu tur. Mani secinājumi? Laikam tomēr nebūšu īstā mērķauditorija šādiem čatiem, bet nu, brīnumi notiek. Tas tad nu pagaidām būtu viss, kas sakāms šajā sakarā. :)